Original subtitles

2011. gada 11. marta

skumjā ziņa

par nepieredzēto zemestrīci

un par

cunami izraisītajiem postījumiem

mani satrieca.

Upuru skaits ik stundu pieaug,

un mēs varam

tikai nojaust, kāds ir

šīs traģēdijas mērogs.

Dziļi aizkustina mūsu ļaužu vīrišķība,

viņu apņēmība cīņā ar stihijas sekām.

Mēs atjaunosim

savu zemi un dosimies tālāk.

Es lūdzos,

lai mums tas izdodas.

Cik daudz ir cietušo? Kaut vai aptuveni?

Mūsu zonā apmēram astoņi tūkstoši.

Stāvoklis nelāgs, kuru katru mirkli atkal var sākties.

Nedrīkstu izmantot tehniku.

Viss kā no kartona,

knapi turas.

Divdesmit astoņi dabūti laukā dzīvi.

Aculiecinieki apgalvo, ka pieci esot ēdnīcas apvidū.

Divas meitenes, trīs puiši. Visi vācieši.

Viņi ir tur.

Sāka līt, dubļi visu aizlipināja kā konservu kārbu.

Mēs satīrījām, ievadījām cauruli, tajā - videonovērošanas sistēmu.

Tagad cenšamies pieiet no otras puses.

Pagaidām vairāk neko neiespējam.

Šķiet, neviens

nav smagi cietis. Viņi guļ zem plātnes - attālums no tās nav lielāks par 30 cm.

Tas ir ļoti bīstami, kuru katru brīdi atkal var nodrebināt.

Bērni, esiet mierīgi!

Ar jums runā ārsts.

Nerunājiet visi.

Skābekļa palicis maz.

Lai pēc mana signāla atbild tikai viens,

īsi izklāsta, kāds stāvoklis.

Kas runā?

Te Nina.

Vai jūs dzirdat?

Mēs esam pieci.

Mēs... visi vēl joprojām esam dzīvi.

Labi, draugi. Darām tā:

mierīgi guļam, taupām skābekli.

Izrunāsimies,

kad dabūsim jūs laukā.

Nē, neejiet prom.

Tāpat vien parunājiet ar mums. Lūdzu.

Man nav, kur iet. Metro jau slēgts. Vai mājās kāds zina, kur tu esi?

Māte? Tēvs?

Jā, māte zina.

Tēvs ir miris.

Es ļoti ilgojos pēc viņa...

Nina, Nina! Nečinksti!

Skābeklis iet zudumā.

Man bija pieci tēvi.

Visi miruši.

Gājuši bojā. Es nečinkstu.

Pieci tēvi?

Tas nav iespējams.

Ir gan iespējams.

Ko tu saproti?

Visādi mēdz būt.

STAĻINGRADA

Ak kungs.

Pa ūdeni kā pa zemes virsu.

Nuja. Mēs esam apustuļi.

Kuš! Sūdabrāli!

Pats sprīža garumā,

bet zobus tur vaļā.

Bikses novilkšu.

Beidziet ēsties, onkulīt!

Sapieri mazliet iegremdējuši pārceltuvi,

lai no augšas nebūtu redzama.

Nu tad ar Dieva palīgu.

Aiziet, bračkas!

Tas notika Staļingradā

1942. gada rudenī.

Krievi cēlās pāri Volgai,

lai nostiprinātos viņā krastā

un neļautu vāciešiem

ieņemt pilsētu un pieeju upei.

Tas gandrīz vai nebija iespējams.

Taču neviens par to nedomāja.

Katrs karoja, kā spēja,

neapjauzdams, ka piedalās

visasiņainākajā kaujā

cilvēces vēsturē.

Nav labi.

Izlūki stīpā.

Lecam.

Sakārto patronsomu, ķiveri!

Labi, lec.

Sēdi.

Ejas iezīmēji?

Mīnas?

Runāt neesi mēģinājis?

Čvanov!

Mūsu fabrikā bija kurlmēms strādnieks,

pamuļķis kopš dzimšanas. - Padomju zemē

nav pamuļķu.

Garīgi slimie ir, pamuļķu nav.

Labi. Sagaidi triecienuzbrukuma grupu.

Aizved viņus līdz naftas tvertnēm. Un panāc mūs.

Ejam.

Mēs esam te. Te ir nams.

leiesim klusām. Tālāk - kā kritīs kārts.

Ar bildi vai mugurpusi uz augšu.

Ar bildi - meklēsim mašīnīti.

Tai jābūt otrajā stāvā, ne augstāk.

Tur ir plašs redzes lauks. Pagarināt nav jēgas.

Ja nu pārsit šķemba vai vēl kas. Otra iespēja - mugurpuse.

Atrodam mašīnīti, visus gar zemi.

Pagadās vadi - katru pārgriežam. Un viss.

Ejam.

Jirgens!

Krievi! - Ko?

Paziņojiet štābam!

Nav sakaru, kapteiņa kungs.

Jirgens,

es nevaicāju, kāpēc mums nav sakaru.

Uzspridziniet degvielas tvertnes!

Tas ir visas armijas

degvielas krājums, kapteiņa kungs.

Jirgens!

Jūs esat stulbenis. Krievi nāk.

Tūliņ atgriezīšos.

Krieviem ir labi nocietinājumi un ierakumi.

Abi flangi mīnēti. Mēs nestājāmies pretī

ložmetēju ugunij.

Granātas!

Re, kur tu esi, maita.

Ar Dieva palīgu. Ejam, dēls.

Ak tu, mans mīļais!

Apskaties apkārt,

es uzkāpšu augšā.

Biedri! Biedri! Esmu savējais. Koriģētājs.

Saprotat? Atrodiet manu rāciju. Man vajag.

Biedri!

Re, kur ir.

Vakarrīt pārvācāmies šurp no sargtorņa.

Vācieši nonāvēja manu radistu.

Kas jūs esat? lzlūki, vai?

Mēs esam izlūki. Un kas tu par tipu?

Teicu jau. Koriģētājs. Virsnieks.

levirzu artilērijas uguni.

Un friči tevi piekāra kā eglītes rotājumu?

Trīs dienas neesmu gulējis.

Paģību. Vainīgs.

Tu padirsi pārceltuvi, mērgli!

Divīzijas puišus dzīvus sadedzināja! Nebija uguns atbalsta!

Un tu, kuce, neesi izgulējies? - Komandier!

Ko vajag? - Vispār Semjonovs nonāvēts.

Rācija pagalam, bet šī darbojas.

Varbūt atstāsim, lai uztur sakarus?

Tiešām pārzini rāciju?

Jā.

Nodibini sakarus ar štābu.

Nodibināšu.

Pasakiet frekvenci. Un pazīšanas signālu.

Mūsu signāls ir "Kaluga".

44 un 3...

Tūļa.

Neesmu nekāds tūļa.

Esmu strādnieku un zemnieku armijas virsnieks.

Lūdzu, iedodiet man ieroci.

Nodibini sakarus.

Nošaušu, ja neizdarīsi.

Kaptein! Ā tri šurp!

Kas viņam tur ir?

Puišelis, vai?

Tev nekas nekait, puika?

Skuķis!

Nudien. Vispārīgos vilcienos skuķis.

Kontuzēta. Nudien ķerta.

Pēcāk tiksim skaidrībā.

Kur ir Ņikiforovs?

Re!

Atvedis līdzi smulīgu viesi.

Kas tu par velnu?

Neesmu velns, biedri kaptein. Esmu eņģelis.

Lielgabala komandieris Poļakovs.

Lielgabala komandieris? - Tieši tā.

Kur lielgabals, ko tu komandē?

Tepat pie jums, arkā stāv.

Tā, tā. Kā ar lādiņiem? - Ir.

Viens. Fugasa lādiņš.

Skaidrs.

Tad jau, protams, karosim.

Biedri kaptein!

Sakari ar divīzijas štābu.

Apsēdies.

Nu mums

viņa jāauklē?

Sasodīts, tā tikai vēl trūka.

Paga, komandier. Neredzi, ko friči meitenei nodarījuši?

Ir karš, eņģeli. Labi, ka dzīva.

Tā viņi iepazinās.

Pieci vīri ar divu kara gadu rūdījumu

no milzu valsts lielpilsētām un vientuļiem nostūriem,

vējš bija viņus atpūtis uz pilsētu

diženas upes krastā.

Pieci vīri un mana mamma.

Mana jauniņā mamma.

Mamma dzīv oja namā,

kas aizsedza vienu no Volgas pieejām.

Dažu mēnešu laikā mūsu armija te atkaroja namu,

te atkal to atstāja.

Mamma bija pagurusi no dzīves uguns peklē,

pagurusi šausmināties un brīnīties par cilvēku bēdām,

par cilvēku zemiskumu un par savu pacietību.

Mamma vienkārši dzīv oja savā vecajā namā

un negribēja to pamest.

Te bija viņas istaba, viņas dzīv oklis,

viņas kāpņu telpa, viņas iela,

un, galu galā, viņas pilsēta.

Viņa nespēja to visu pamest.

Drīzumā bija gaidāma

mammas deviņpadsmitā dzimumdiena.

Kas mums te ir?

Strūklaka.

Kādu trīssimt metru attālumā.

Čvanovs...

nevienam neļaus izsprukt.

Nekas nepaslīdēs

garām Čvanova skatienam.

Pārtikas veikala sienā ietriecies "šturgs".

Vācieši!

Tehnika! Grabažas! Nekas šiem nedarbojas.

Neviens ierocis nešauj.

Novijuši ligzdu, sūda dzeņi. - Čvanov!

Nokāp lejā. Palūkojies, kā puiši iekārtojas.

Nu, tūļa, ko tu esi te sadarījis?

Astotajā dzīv oklī,

kurā agrāk dzīv oja mammas kaimiņš inženieris Sazonovs,

taureņu un kukaiņu k olekcionārs,

nama pārvaldnieks Gromovs bija ierīk ojis novērošanas punktu.

Trīs dienas un naktis noturēt namu,

kamēr divīzija pārcelsies jūsu krastā.

Kā saprati? - Tā arī sapratu, biedri ceturtais.

Ko tu nesaprati, otrais? Kaut k o taču nesaprati?

Biedri ceturtais, es nesapratu, kā izpildīt jūsu pavēli.

Tu esi kadrinieks, otrais.

Izsakies kā nupat iesaukts studentiņš.

Tev jāizlemj, skaidrs?

Tieši tā, biedri ceturtais.

Viss.

Stāt!

Ko tu te dari?

Stāvi, stāvi.

Nerausties! Dikti esi man vajadzīga.

Tu nedrīksti te palikt. Nonāvēs.

Ej prom.

Te ir manas mājas, ne jūsējās.

Tavas mājas? Tas nekas, ka nelūdzām atļauju ienākt?

Nekas. Pagaidām padzīvojiet.

ledod blašķi. Aiziešu pēc ūdens.

Naktī nama garnizons bija papildinājies.

Visi tuvākajā apkārtnē izdzīv ojušie, ļaujoties nojautai, sanāca namā.

Pirmajā stāvā uzradās Volgas flotes jūrnieki,

zemessargi - rūpnīcas "Sarkanais oktobris" strādnieki

un daži sapieri.

Viņi apmetās sestajā dzīv oklī.

Tajā ļoti draudzīgi bija dzīv ojusi

Kuļik ovu daudzbērnu ģimene.

Tagad te stāvēja ložmetējs.

Fašistu mošķis strādā!

Meitenīt, nāc šurp. Ļaušu pašaudīt vāciešus.

Joks, joks!

Dodiet šurp blašķes.

Atdosi?

Še, še, ņem.

Dieva dota.

Vispārīgos vilcienos plānprātīga. Ņem tik priekšā.

Glīta gan tā mazā.

Jokus nesaproti, vai?

Ko brīnies?

Kā meiteni sauc?

Kā jūs sauc?

Katja.

Dodiet blašķi.

Nu tad tā.

Pilsoņi iedzīvotāji!

Pirmais stāvs jūsu ziņā.

ledzīvoties, iekārtot, nostiprināt.

Laukā nelīst, bez komandas nešaut.

Izmetiet vāciešus. Sprāgoņas drīz sāks smirdēt.

Ko stāvat? Aiz rokām un kājām ciet, pa logu ārā.

Kurš te ir galvenais? - Es.

Staršina Krasnovs.

Un jums? - Es. Nama pārvaldnieks.

Sveiks. - Sveicināts.

Kareivis.

Vēl viens.

Virsnieks arī.

Droši vien nabaga Jirgenss.

Kas vainas, Kān?

Jūsējos met laukā pa logu,

bet jūs te stāvat sveiks un vesels.

Gribat, lai mani arī izmet pa logu, pulkveža kungs?

Gribu zināt, kāpēc tajā nolādētajā namā ir krievi.

Nebija pavēles noturēt to namu. Man bija jāuzspridzina degvielas krājums,

ja ienaidnieks uzbruktu.

Vai jūs zināt, kas vācu virsnieku atšķir

no citu armiju virsniekiem?

Viņš neapspriež pavēles, viņš tās izpilda.

Tāpēc vērmahts tagad ir Volgas krastā.

Drīz tas būs pie Indijas robežas. Neraizējieties, Kān,

diez vai jums būs izdevība jāt ziloni.

Nolādētās utis!

Visa armija kasās kā pērtiķi zvērudārzā.

Krievi, mazgājot veļu, sārmam pieber pelnus.

Pelnus?

Sārmam?

Barbari.

Kān,

rīt mēs ieņemsim to sasodīto namu.

Jūs atdevāt to krieviem. Jūs to atgūsiet.

Pelnus sārmā, lai tie mūdži nosprāgst.

Viņi met mūsu kareivjus laukā pa logu.

Dosim viņiem mācību.

Nākamais...

Virsnieks.

No kazas kaut ragu -

ir tas ir labi.

Stāt! Stāt!

Nešauj!

Mēs esam savējie, savējie.

Rokas augšā! - Nolaid ložmetēju!

Pacelšu rokas.

Redzi, tās ir aizņemtas. - Kas jūs esat?

Vietējie.

Dzīvojat šai namā?

Nē. Pie ostas.

Ko šeit darījāt?

Pārmeklējiet grozus.

Dod šurp.

Zeme.

Vispārīgos vilcienos zeme un smiltis.

Zeme.

Mēs nācām no upes.

Mēs vienmēr tā nākam no upes.

Kālab? - Nesam krastmalas zemi.

Vācieši sabombardēja baržu ar graudiem, mēs tos vācam.

Pēc tam izsijājam. Graudus kaltējam.

Bērniem vārām putriņu.

Protams, smiltis čirkst starp zobiem. Nekas. Ēst jau var.

Drīkstam iet?

Tur taču ir vācieši. - Nu un tad?

Muļķe esi, vai?

Pāri frontes līnijai. - Pats esi muļķis!

Šodien fronte ir te,

rīt būs viņpus upei. Jāskrien jums pakaļ?

Mēs neatdevām pilsētu vāciešiem. Mēs te dzīvojam.

Staigājam te un staigāsim. Ne vainas!

Lai iet.

Nespēju klausīties šai balsī. lešaušu vēderā.

Es tev iešaušu!

Aizveries! - Pats aizveries.

Viss.

Pelni?

Sārms? - Sārms, sārms...

Nenovērs skatienu, maita.

Ak kungs, atkal viņš ir klāt.

Nedēļu viņa nebija, cerēju, ka nonāvēts.

Redzu, ka citi ēd to, ko es nesu tev.

Pati atdod?

Vai arī viņi atņem?

Skaties!

Tā ir mana sieva.

Kad pirmoreiz tevi ieraudzīju, mani pārsteidza jūsu līdzība.

Mana Kristīne ir mirusi.

Tuberkuloze.

Kas viņa ir?

Mana sieva.

Sieva.

Man jāiet.

Ēdamais domāts tikai tev.

Saprati? Tikai tev.

Es atkal atnākšu.

Es vēršos pie visiem. Ja kāds šai meitenei

ņems nost ēdamo,

pats nošaušu.

Špagina ložmetējpistole. Skaidrs. Granātas.

Viena. Vēl četras.

Nu tā.

Klausies, ko teikšu.

Te ir pilsēta.

Te - pārceltuve.

Šis ir mūsu nams.

lelaidīsim te vāciešus - viņi atkal nodedzinās

pārceltuvi. Ideāla apšaudes vieta.

Tāpēc mēs nedrīkstam viņus te ielaist.

Vai skaidrs?

Ložmetējpistoles patronu ir maz.

Ir vācu ložmetējs. Četras lentes.

Trīs. - Trīs.

Vienai kaujas stundai.

Ar artilēriju viss skaidrs.

Artilērija ir gatava, gaida pavēli.

Jā. Viss, biedri. Zināt savas pozīcijas.

Izvietojieties. Drīz viņi līdīs virsū.

Paga, kaptein.

Gan pagūsim izvietoties.

Ko mēs te darīsim?

Aizstāvēsim šo namu.

Tāpēc, ka ir tāda pavēle.

Kas pavēlējis?

Divīzijas štābs.

Tā jau pavisam cita lieta. Štābs devis tev pavēli, tev tā jāpilda.

Man jāatrod savs

Volgas divīzijas štābs. Palieciet sveiki!

Paši pārcelsimies.

Ņikiforov! Nošaut matrozi!

Ko?

Tā nevajadzēja.

Būtu noderējis...

Kam?

Man nav tvaikoņa.

Komandier! Laukumā... vispārīgos vilcienos...

Kas par numuriem?

Cilvēki savākti, pulkveža kungs.

Pavaicājiet, vai viņa ir ebrejiete.

Kādi ebreji.

Dzimtā nav neviena ebreja,

pat neviena kaimiņa.

Laidiet vaļā! - Tante Rimma!

Laidiet vaļā!

Mani un meitiņu!

Kas mēs par ebrejiem?

Paskatieties uz autobusu - tur viņas ir.

Vispārīgos vilcienos viņas sadedzinās, biedri kaptein.

Izlaidiet meiteni!

Viņa nav ebrejiete! Viņa ir bērns!

Virsnieku redzi? - Redzu.

Trāpīsi?

Tie mērgļi ņem bērnus par aizsegu!

Dieva dēļ, pasakiet, kas šeit notiek!

Pulkveža kungs, kāpēc nav pavēles sturmēt namu?

Kān, es atbildēšu jums,

kaut gan pēc reglamenta man nav jāatbild.

Es zinu reglamentu, pulkveža kungs.

Par to esmu drošs.

Šajā karā esat aizmirsis

mūsu saknes.

Piemēram, senie ģermāņi pirms kaujas nesa upurus saviem dieviem.

Ejiet pie kareivjiem! Pavēle doties triecienuzbrukumā būs drīz.

Vai arī jūs vēlaties vērot upurēšanu?

Nē.

Viss ir labi. Viss būs labi.

Nebaidies! Tūlīt kāds nāks mums palīgā.

Re, kur tu esi. - Jūs te sēdēsiet?

Dariet kaut ko!

Tur ir sieviete un bērns.

Nošaujiet viņas! Dzīvas sadedzinās!

Viņām sāpēs!

Komandier, savaldi viņu!

Viņai taisnība, Čvanov, šauj!

Lai es šauju uz bērnu?

Nolāpīts!

Dod šurp!

Kungs, piedod. Viņas mokas beigušās.

Dedziet pekles liesmās, mošķi!

Šaut! - Uz priekšu!

Nobeigt riebekļus!

Blieziet ar visu, kas pa rokai!

Uz priekšu, uz priekšu!

Pavēle - atkāpties uz pozīcijām!

Mīnas!

Par maz esam viņus slīcinājuši,

kā kravas telpas žurkas lien laukā no visām spraugām.

Blondais! Tu, tu, ātri pie komandiera!

Mazliet pasūrstēs un pāries.

Vai sāp?

Gan jau sadzīs.

Saša.

Aleksandr Ņikiforov.

Nuja, es zinu, kā jūs sauc.

Pirms kara mēs ar mammu bieži gājām

uz jūsu koncertiem.

Es zinu visas jūsu dziesmas un ārijas.

Jūs patikāt manai mammai.

Un māsai.

Jūsu portreti bija te pie sienas.

Ņikiforov!

Komandieris tevi sauc.

Saša!

Vai kādreiz man padziedāsiet, ja lūgšu?

Kas padziedās? Viņš? lerunājas reizi pusgadā.

Vai es vispārējos vilcienos ko nezinu?

Nāc šurp.

Aleksandrs Ņikiforovs. Tenors.

Saucāt mani, biedri kaptein? - Nāc šurp.

Lidmašīnu redzi?

Vai tu redzi lidmašīnu?

Tā ir "Henkel".

Lidoja bombardēt pārceltuvi, maita.

Tajā ir divi ložmetēji,

radista kabīnē

ir trešais, mazāks.

Ņikiforov, sapieri palīdzēs.

Paņem karabīni un kādu instrumentu...

letin lupatā,

lai nerīb.

Es esmu sapieris, nevis montieris.

Ej!

Kas tev vainas?

Četrpadsmit vācieši gar zemi.

Seši mūsējie.

Viegli tikām cauri.

Vai smēķis ir?

Es iešu? - Ej.

14 gadu vecumā

Saņa Ņikiforovs jau desmitreiz bija piespiedu kārtā

nogādāts milicijā.

Taču liktenim rajona pilnvarotā personā labpatika nosūtīt viņu

traktoru rūpnīcas metālliešanas cehu.

Rūpnīcas kultūras nams bija izslavēts

visā Staļingradā.

Sešpadsmit gadu vecumā Saņam atklājās apbrīnojami tīrs tenors.

Ar rūpnīcas k omjaunatnes ceļazīmi viņš devās uz Maskavas k onservatoriju.

Gadu pirms kara atgriezās Staļingradā,

kļuva par filharmonijas solistu

un uzreiz - par vietējo slavenību.

Pirmajā kara dienā Ņikiforovs ieradās kara k omisariātā

un brīvprātīgi pieteicās dienestā.

20 dienas prātu zaudējušu ļaužu jūklī viņš klaiņoja

pa Baltkrievijas mežiem, līdz uzgāja savējos.

Vēl 20 dienas viņu pratināja filtrācijas nometnē.

Pirmie šausmīgie kara mēneši

darīja viņu skarbu, noslēgtu

un pat cietsirdīgu.

Paskaties uz šo netīro dzīvnieku.

Pīters Kāns.

Ordeņa "Dzelzs krusts" kavalieris.

levērojamas Prūsijas dzimtas atvase.

Pats feldmaršals Pauluss

bija ielūdzis mani pusdienās.

Sauca mani par varoni.

Par varoni.

Karot ar jums nav iespējams.

Jums nav ne jausmas par godu.

Jūs esat bandīti, šaujat mugurā.

Jūs neizcīnāt uzvaru,

karojat, lai atriebtos.

Es ierados šeit,

būdams kareivis.

Tu padarīji mani par zvēru.

Kā tad būs? Vispārējos vilcienos

mācīsimies šaut?

Vēl neesi pārdomājusi?

Ko grozi galvu?

Pasaki.

Neesmu pārdomājusi.

Reiz domāju,

divreiz domāju, trīsreiz iedomājos tevi pliku.

Tu te biji pie vāciešiem.

Taču neko nestāsti.

Tas nav lāgā,

vispārējos vilcienos tas nav lāgā.

Kas par cilvēku!

Katrs vārds kā spļāviens.

Netīra mute, netīra.

Katja, neklausies viņā, neklausies.

Ko jūs skatāties?

Gribat zināt, kā mums klājās pie vāciešiem?

Ko viņi ar mums darīja?

Kāpēc es paliku dzīva?

Kāpēc neguļu blakus mammai un papam?

Kāpēc neesmu padarījusi sev galu?

Vaicājiet, nekautrējieties. Droši.

Vaicājiet, nu taču...

Gribat zināt katru sīkumu?

Mūsu aizstāvji.

Es nespēju.

Baisi.

Jūs gaidīju.

Šaujiet.

Nu taču!

Ko jūs...

Es nonāvēšu viņu. - Apsēdies!

Apsēdies!

Apsēdies, ka saku!

Aizmirstiet, ko dzirdējāt.

Poļakov, nomierini meiteni.

Mīnas.

Vēl kas.

Mana sieva ir skaista.

Apņēmu viņu savā ciemā

skaistuma dēļ.

Mans ciems ir tālu - pie Brjanskas.

Sākām dzīvot kopā.

Mēs labi dzīvojām.

Es pūlējos viņas labā.

Te lakatiņš.

Te filca zābaciņi.

Viņai patīk, ka glāstu viņas galvu.

Es pārnāku mājās, apsēžos blakus,

viņa uzliek galvu man uz ceļiem,

es glāstu...

Viņai ir gari melni mati.

39. gadā pirms Jaungada

piedzima meitiņa.

Es derētu par vectēvu, vai ne?

Taču piedzima meitiņa.

Es pagulēšu.

Vai drīkstu?

Tikai brītiņu.

Es neesmu smaga.

Ne Vasilija Poļak ova sievas,

ne meitas jau gandrīz gadu

nebija starp dzīvajiem.

Viņi dzīv oja Maskavā, Marjinas Roščas rajonā.

Poļak ovam bija piešķirtas divas istabas.

Viņas nejēdzīgi gāja bojā

1941. gada oktobrī bombardēšanas laikā.

Nepaguva aizskriet līdz patvertnei,

palīdzēja sievietei, kas bija apgāzusi bērna ratiņus.

Sieviete un zīdainītis izdzīv oja, viņas ne.

Poļak ova sieva bija 26 gadus jaunāka par vīru.

Tonakt viņš to izstāstīja vienīgajai uz Zemes -

manai mammai.

Katja, tu esi krietna, tīra,

ne no kā nebīsties.

Maša - fašistu šķirba.

Maša - fašistu šķirba.

lesi apmazgāties?

Mazgājies vien, nekad balta netiksi.

Laid!

lesi pēc ūdens?

Še tev ūdens. Tā, lūk.

Šautene,

bliez mērķī veikli

lenaidnieku

nežēlo

Tev, mana šautene, ar asu zobenu...

Ko vajag?

Tu solīji, ka iemācīsi šaut. Māci nu!

Apgulies blakus, iemācīšu.

Laidi pie pleca,

pirkstus te.

Es zinu, kā jūs turat šauteni.

Māci mani šaut ar tēmekli.

Sameklē mērķi, notver to ar krustiņu. Un tad šauj.

Kas viņa ir?

Kas? Kas? Bābietis.

Skaista gan.

Skaista. Daudzreiz esmu viņu redzējis.

Fricis piestaigā tajā pagrabā. Pie kā viņš iet?

Varbūt pie viņas.

Nošauj viņu.

Stulbs esi?

Vācietis!

Tiešām vācietis.

Tev gan veicas, pirmajā reizē

gadījās vācietis.

Tagad skaties,

jāredz galva un krūtis,

galva un krūtis.

Tievs, ar brillēm, gaita kā zostēviņam.

Vēl nav vecs.

Neskaties, kāds viņš ir, tēmē! Seko viņam.

Knieb nost.

Pagaidi!

Nokniebi. Ar pirmo šāvienu. Braši.

Ko tu izdarīji, muļķi?

Ko es izdarīju, komandier?

Nonāvēji kareivi, kas gāja pēc ūdens.

Viņš ir fašists, nevis kareivis.

Pat zvēri neuzklūp cits citam dzeramvietā!

Pantiņu zināt, biedri kaptein?

"Cikreiz viņu redzi, tikreiz nogalini."

Lai viņš iet dzert

vai rīt, vai pļūtīt, man pie kājas.

Nogalināju viņus un nogalināšu atkal.

Māte raksta, ka viņi nonāvējuši jaunāko brāli.

Tāpēc vien, ka viņu sauc Vladimirs lļjičs.

Puikam bija septiņi gadi!

Vai kareivji tā dara?

Gana. Es viņu nošāvu.

Prom no manām acīm! Lai es tevi vairs te neredzētu!

Mišas Čvanova māte neuzrakstīja visu.

Nespēja.

Ārdīdamies kā zvēri viņa dzimtajā Gomeļā,

esesieši izvaroja

un pameta kūtī mirstam

viņa skaisto vecāk o māsu.

Māte tika ievainota.

Gandrīz dzīva sadedzināta k opā ar māju,

aizgāja pie partizāniem.

Sašautā roka bija jānoņem - sākās gangrēna.

Labi, ka viņa bija kreile

un uzrakstīja Mišam tā, ka viņš nek o nepamanīja.

Es lūkojos tevī -

tu izskaties pēc gluži normālas sievietes,

vācietes vai francūzietes.

It kā negrasītos iedurt man dunci mugurā, tiklīdz būšu aizgriezies.

Taču mēs abi zinām patiesību.

Ne vārda nesaprotu.

Jums visiem jāsavāc mantas un jāiet laukā.

Ejiet laukā, ātri.

Varens skats.

Vācu kareivis apakšveļā pie krievu palaistuves.

Tajā pašā laikā fīrera armija cenšas noturēt Volgas krastu.

Lielisks paraugs pārējiem.

Kaptein, man trūkst vārdu.

Jā.

Jūs esat pacenties, man trūkst vārdu.

Ko jūs teiksiet sev par attaisnojumu?

Jā,

tā arī domāju.

Pulkveža kungs, drīkstu ko jautāt?

Nedrīkstat.

Pavēlniecība likusi atbrīvot kauju vietu.

Izvāksim netīrumus

un atkritumus.

Kā jums šķiet, Kān,

viņa ir netīrums

vai atkritums?

Nu labi,

es varu jūs saprast.

Neesat iekarojis krievu cietoksni,

bet tikai mājeli,

tomēr gribas to nosvinēt.

Būdams vīrietis, varu jūs saprast.

Būdams virsnieks, es jūs nesaprotu.

Apakšvirsniek!

lzvēlieties pāris sieviešu, lai mazgā veļu.

Klausos, pulkveža kungs!

Ņemiet vecākās un neglītākās.

Kaut kā jātiek vaļā no sūda utīm.

Celies. Ar Ņikiforovu iesi uz aizmuguri.

Nekur es neiešu. Ej prom.

Vai dzirdi? Ej prom no šejienes pa labam.

Kamēr tu esi te, puišiem nav miera.

Viņi karo par tevi, ne par dzimteni un Staļinu.

Tas nav labi.

Kāpēc? - Ģērbies ciet!

Tāpēc, ka tevi nonāvēs, muļķe.

Dzimteni nenonāvēs, tā ir liela,

bet tevi... nespēsim pasargāt.

Ja tevi nonāvēs, viņi salūzīs.

Vai tu arī karo par mani?

Es nesalūzīšu.

Es gribu karot kopā ar jums.

Nogalināt vāciešus. Šaut uz viņiem.

Bērniem līdz sešpadsmit...

Mana pase.

Jā. Tiešām. Piecpadsmitais.

Tev ir dzimšanas diena?

Man ir 18 gadu. Mani var iesaukt.

Jau deviņpadsmit.

Apsveicu.

lešu pateikšu pārējiem.

Tā...

Liec viņu mierā, kaptein.

Vai saprati?

Jā, sapratu. Kas tur, ko nesaprast.

Piecelies.

Kuš, kuš... Vai dzirdi?

Klusu, ka saku!

Dzirdi, nav lāgā, tūļa.

Nav lāgā.

Viņa nav tavs bābietis. Skaidrs?

Vai tu saprati?

Atvelc elpu!

Mērgļi. Paslēpušies aiz universālveikala.

Bliež virsū pārceltuvei. No šejienes netrāpīt.

Tūļa!

Vai tu vari

stobrus no otra krasta

notēmēt uz viņiem?

Tas būtu bīstami. Trāpītu mums arī.

Ūdenī! Ūdenī!

Uz priekšu!

Es pats viņus novākšu - ar mūsu lielgabalu.

Ne velna! Lielgabals nešauj kā burts L.

Izšaus. Es to izdarīšu.

Uz kurieni jūs vedat cilvēkus?

Uz staciju.

- Kāpēc? - Uz vilcieniem.

Maša!

Maša!

Maša!

Cīnoties un strādājot k opā ar Vāciju,

jūs liekat pamatus

laimīgai nāk otnei.

Kapteiņa kungs, tas ir pasta vada motocikls.

Pieder vērmahtam.

Maša!

Kāp virsū!

Kāp virsū!

Maša, kāp virsū!

Tev derētu paklusēt, Čvanov.

Leitnants Astahovs ir izglītots,

beidzis speciālo skolu.

Lauķis.

Kas tur liels. Skola paliek skola,

pavisam kas cits - šaut kāsī.

Nu, tūļa?

Vai vēl ilgi? - Esmu gatavs.

Pārvaldniek, man ir tikai viens lādiņš.

Ja tu pavēli,

kas man daļas? - Viņš trāpīs.

Pavirzieties.

Es paskatīšos.

Mērķi redzu.

Tanka tornis. Apakšējais kreisais stūris.

Domāju, ka precīzi esmu noteicis leņķi.

Nu?

Uguni?

Varbūt Dievs tiešām tev pauri nobučojis?

Ak tu tētīt!

Serjoža Astahovs nokļuva artilērijas sk olā tieši no sk olas sola

Podoļskā, kur bija dzimis un audzis.

Apmēram pirms gada, 41. gada oktobrī,

viņš k opā ar citiem kursantiem

vairākas dienas aizstāvēja Malojaroslavecu.

No visas rotas vienīgais palika dzīvs.

Nevienam toreiz nenāca prātā saukt viņu par tūļu.

Meitenes gan

darīja viņu biklu.

Kān!

Pavisam ķerts esat!

Uz mums šāva no jūsu nama!

Neesat ziņojis, ka tur ir artilērija.

Kur jūs bijāt?

Atbildiet!

Es nošaušu to palaistuvi.

Kļuvis par idiotu!

Jūs... Jūs arī nošaušu.

Kā pavēlēsiet.

Taču vispirms es ieņemšu šo namu.

Viņa šeit mani gaidīs.

Kān, ja jūs neieņemsiet šo namu,

es likšu jūs nošaut.

Es zinu,

pulkveža kungs.

Visi nama iedzīv otāji, kurus mana mamma

k opš bērnības pazina, atminējās un mīlēja,

visi viņas tuvinieki, draugi un kaimiņi bija gājuši bojā.

Viņas acu priekšā.

Kā mamma to pārcieta, kā pati izdzīv oja,

es nevaru izstāstīt.

Viņa reti runāja par pirmo kara mēnešu notikumiem.

Bieži esmu klausījies stāstus

par namu miera laikā.

Zināju, ka viņas kaimiņš -

tēv ocis Miša Sazonovs, draugi,

tante Hasila Josifovna, kas mācīja mammai mūziku -

visi tika nogalināti

jau augusta bombardēšanas laikā.

Viņus apglabāja

mājas sagrautajā pusē.

Pēdējie kapi tika izrakti, kad vācieši bija ieņēmuši namu.

Ņikiforov! Ļauj man iet. Esi cilvēks.

Man vajag. Es meklēju dāvanu.

Katjai.

Dāvanu dzimšanas dienā.

Pēdējiem spēkiem mamma viena pati raka saķ epušo zemi.

Tāpēc 14 pieaugušie un bērni

gulēja seklos kapos. Tie bija apkrauti ar akmeņiem.

Māsu un mammu - manu vecomāti un tanti -

mamma apglabāja maliņā, lai nesajauktu.

Te tā ir. Te.

Te ir, te ir.

Padomā pats,

ūdens nav,

pirts nav,

turklāt ar aukstu ūdeni.

Būs laimīga.

Krasnov.

Olga? Olga no Volgas...

Viņas visas te ir Olgas un Natašas.

Aizveries!

Apakšvirsnieks Šoimanis. Ko pavēlēsiet?

Cigaretes ir, apakšvirsniek? - Acumirkli.

Oto, cigaretes!

Kas pagalam? - Viss.

Un lielgabals? - Nedarbojas.

Trieciena bultskrūve čupā. - Kāpēc nelabojat?

Nav rezerves daļu.

Nav apgādes. - Man vienalga, vai tanks brauc.

Vajadzīgs lielgabals.

Ja tas nedarbosies, izdzīšu jūs uz ielas un likšu ieņemt namu.

Izpildīt pavēli.

Rāpot? Ne velna.

Sarkanflotieši nerāpo. Atraduši ķirzaku.

Klau, Astahov, tur stāv sašauts tanks.

Gribi to Katjai uzdāvināt dzimumdienā?

Labi. Pirmais torpēdist, gatavībā!

Otrais torpēdist, gatavībā!

Aiziet!

Sākuši rosīties.

Uzmanību!

Mierā!

Piekomandēts atbalstam? - Jā, kapteiņa kungs.

Kas rakstīts uz sprādzes?

Ā trāk! - Dievs ir ar mums.

Dievs ir ar mums.

Dievs ir mūsu vadonis Ā dolfs Hitlers.

Hitlers ir Vācija.

Vācija ir kopā ar mums te,

šajā vietā.

Es vaicāju,

ko jums vēl vajag, lai ieņemtu šo sasodīto namu.

Es klausos! - Neko, kapteiņa kungs!

Aiz šī nama ir Volga.

Aiz šī nama ir kara beigas.

Aiz šī nama ir Indija.

Indijā katrai padauzai ir sešas rokas.

ledomājieties, ko viņas dara ar sešām rokām.

Varbūt kāds negrib nokļūt Indijā?

Atlikušas 15 minūtes.

Tad iesim uzbrukumā.

Tūļa, tinies uz augšu. Tinies, ka saku!

Katja, ej līdzi uz otro stāvu.

Ja kas, kliedz, saprati?

Eņģeli, ejiet prom. Prom.

Čvanov, Ņikiforov, pa kaktiem.

Es apgulšos vidū.

Ejiet, ejiet! Ā trāk, ātrāk! Tālāk. Turp.

Pa labi. Uz turieni.

Katrs uz savu pusi.

Ā tri, ātri, ātri!

Ā tri, ātri!

Velkam.

Atceries. les vaļā, viņi nāks iekšā - duram nost.

Slēpnī.

Lejā neviens nav izdzīvojis.

Paskatieties augšā!

Uz kurieni?

Stāt!

Nesteidzieties,

kaptein.

Nelaikā, Čvanov.

Vai zināt, kas jūs esat, Kān?

Jūs esat vērmahta kauna traips!

Es braucu uz divīzijas štābu.

Jums vēl ir laiks.

Cerams, pratīsiet to lietderīgi izmantot.

Kapteiņa kungs! - Kas ir?

Lielgabals darbojas.

Uz vietas pagalam.

Viegla nāve,

otram zaldātiņam arī.

Kur ir Katja?

Savā istabā.

lešu izrakšu viņiem kapus.

Es neiešu!

Es nekur neiešu!

Uguni!

Kas ir?

Kāpēc jūs nešaujat?

Mehānisms atkal nedarbojas, kapteiņa kungs.

Atkal nedarbojas.

Sūdu būšana!

Kapteinis Gromovs bija profesionāls varonis.

Viņš arvien bija tur, kur karoja.

Guandžou, Halhgolā, uz Mannerheima līnijas.

Viņam nebija tuvinieku,

ģimenes,

vietas, kurā gribētos atgriezties.

Viņš trīsreiz bija ievainots.

Reiz, ārsti teica, nāvējoši. - Tev ir asinis.

Kur?

Droši vien šķemba trāpījusi.

Stikls.

Klausies, ej prom no šejienes.

Lūdzu, ej prom.

Vai dzirdi?

Es lūdzu tevi.

Nu? - Es nedzirdu.

Nekur es neiešu.

Mammas māja bija pirmā vieta,

kam viņš pieķērās.

Un mamma - vienīgā sieviete,

par kuru viņš tik ilgi rūpējās.

Par ko tu man esi dota?

Par kādiem grēkiem?

Par kādiem nopelniem?

Vai es vēl kādreiz mierīgi sēdēšu

blakus sievietei,

glāstīšu viņai matus?

Es nesaprotu, Petja.

Pie mums tu esi Petja.

Petja.

Petija.

Ne jau Petija.

Petja.

Petja.

Krieviem viss izklausās smieklīgi.

Maša...

Petja, Volga, plunkš-plunkš.

Mīlestība. Vai tu zini, ko tas nozīmē?

Es mīlu tevi.

Mīlestība.

Vai nu, vai...

Vai nu jūsējie mani pieliks pie sienas,

vai mūsējie.

Tagad man viss vienalga.

Vienalga.

Es mīlu tevi.

Paej nost.

Tev dāvaniņa.

Paldies.

Pasmaržo.

Svētlaime.

Pūt nost.

Nu? ledzersim?

Daudz laimes dzimšanas dienā.

Nu tad cienājieties.

Svinīgā daļa!

Aleksandrs Ņikiforovs

dzied romances un operu ārijas.

Pie štrumenta.

Ko lai es daru?

Ko lai daru es?

Pasaki man, vācieti.

Ko lai daru es?

Nolādētais karš!

Nolādētā zeme! Nolādētais nams!

Paldies, Saša.

Un tagad - mūsu kopīgā dāvana. lesim.

Ērgļi! Atvērta sieviešu nodaļa.

Kāpiet lejā.

Parādi.

Izrādās, viņš kopš kara sākuma nēsā šo tauriņu kabatā.

Vispārīgos vilcienos smieklīgi - bābietis pliks, bet nedrīkst aci uzmest.

Varbūt mums šodien jāmirst.

Zini, mēdz teikt: aiz Volgas dzīves nav.

Eņģeli! Vai kas palicis?

Viss, karavīri,

gulēt.

Apģērbies!

No rīta es ieņemšu to namu.

Par katru cenu.

Es aizvedīšu tevi uz drošu vietu.

Tuvumā ir ugunsdzēsēju tornis.

Neviens neiet uz turieni. Ne mēs, ne krievi.

Noslēpšu tevi tur uz vienu dienu.

Uz vienu dienu.

Vienu dienu.

Serjoža! Neejiet prom.

Man ir tik labi,

ka kļūst baisi.

Baisi tāpēc, ka labi?

Jā.

Tā nedrīkst.

Ir kara laiks.

Katja! Apģērbieties!

Apģērbieties, lūdzu.

Man ir jums kaut kas jāparāda.

Tepat netālu.

Komandieris atļāva.

Serjoža!

Uz kurieni jūs mani vedat?

Tūliņ, tūliņ.

Apsēdieties.

Apsēdieties.

Tūliņ sāksies.

Paskaties.

Te bija mans novērošanas punkts.

Tad vācieši mūs fiksēja.

Sāka blietēt ar lielkalibra ieročiem.

Mēs nolēmām pārdislocēties.

Pār?

Pārcelties.

Lejā viņi mūs noķēra.

Seko man.

Kuce.

Kāpēc te nav vāciešu?

Vai nav savādi?

Viņi ir visur, tikai te viņu nav.

Nudien.

Nudien savādi, nebija ienācis prātā.

Droši vien pilsētā šis ir vienīgais nams, kurā viņu nav.

Nav ne vāciešu, ne mūsējo.

Labi vien ir, mēs te nogaidīsim.

Ko nogaidīsim?

Pārlaidīsim bailes,

pārlaidīsim nakti,

pārlaidīsim šausmas.

Karu. It visu pārlaidīsim.

Kā uz mākoņa.

Katja.

Es mīlu tevi.

Es jau divas dienas mīlu tevi.

Es zinu.

Ej iekšā.

Apsēdies.

Tu paliksi šeit.

Nekur

neej.

Es atgriezīšos.

Ņikiforov!

Kur ir Katja? Kur Astahovs? Atrodi viņus.

Pagaidi!

Kas ir?

Vai tu atgriezīsies?

Ej iekšā! lekšā!

Vāciešu piegulētāja.

Krievs!

Pulkveža kungs! Mēs notvērām krievu spiegu.

Kur notvērāt?

Kapteinis Kāns, pie ugunsdzēsēju torņa.

Nonāvējis trīs mūsu sakarniekus.

Kaptein Kān,

tīrie brīnumi.

Ko lai mēs iesākam ar šiem atkritumiem?

Kān, ko iesāksim ar viņu?

Nopratināsim.

Nopratināsim?

Jūs runājat krieviski?

Es runāju vāciski.

Vectētiņ, celies augšā! Ko sēdi?

Pasaki saviem suņiem, lai mani paēdina, padzirdina.

Ko jūs stāvat?

Jūsu priekšā ir krievu virsnieks uz ceļiem,

mūdži!

No kurienes esat? No tā nama vai no viņa krasta?

Man ir dāvana jums.

Kas?

Man ir dāvana jums

no krievu meitenes

Katjas.

Gatavais murgs.

Es neko nejūtu.

Pilnīgi neko.

Man nekas nesāp.

Padusē niez...

Nolāpītās utis, vismaz pirms nāves būtu likušas mierā.

Vecākais leitnants Šmits. - Kapteinis Kāns.

Vai jums ir cigaretes?

Dodamies uz pārceltuvi, ko krievi būvē pāri sasodītajai Volgai.

Redzat to namu?

Trešais stāvs pa labi.

Redzu.

Tur manam krievu draugam ir tāds kā štābs.

Ar lielgabalu trāpīsiet?

Mērķis ir kā uz delnas.

Nu tad aiziet.

Kas tas ir? - Nekas.

Kaut kāda dārdoņa. Guli, guli, vēl ir agrs.

Jāiet uz mājām.

Zini, es uzreiz tevi iemīlēju,

no pirmā skata.

leraudzīju tevi un sapratu, ka mīlu.

Es arī mīlu tevi.

Tiešām?

Tiešām.

Tūlīt iešu.

Es nevaru neiet.

Es arī iešu. - Nē!

Tu gaidīsi mani šeit. Vai skaidrs?

Labi.

Drīz viss beigsies.

Dzīvs?

Dzīvs. Un kā ar tevi?

Tā nekas.

Ej...

Es pagaidīšu Ņikiforovu.

Ej.

Re, brāl.

Mirstam ar mūziku.

Nu, eņģeli?

Jāpošas uz debesīm.

Kāpēc uz debesīm?

Uz paradīzi.

Man ir caurlaide.

Tas nav īstais krievs.

Kur ir otrs?

Kur ir otrs?

Krievs!

Krievs!

Dona, velns parāvis.

Dona.

Esmu Gromovs.

Piecelies.

Tūļa, nešauj.

Rācija.

Ej.

Dona! Dona!

Dona!

Esmu Dona! Esmu Dona! Es klausos. - Esmu Kaluga.

Atklājiet uguni. Tūlīt.

Koordinātas:

24. kvadrāts, 17 garuma grādi, 14 platuma grādi.

Vai sapratāt? Beidzu.

Kaluga! Kaluga! Es nesapratu.

Tās ir k oordinātas namam, kurā ir mūsu daļa.

Vai sapratāt, Kaluga?

Mēs, mēs jūs izsaucam!

Vācieši nāk! Dona! Tūlīt uguni!

Sapratu. Sapratu, Kaluga, visu sapratu.

Ardievu, puiši.

Viss...

Tūlīt būs.

Par Katju

gribat pavaicāt?

Viss ir labi - es noslēpu viņu.

Viņa sūtīja jums sveicienu.

Vēl viņa teica,

ka ļoti jūs mīlot.

Tas notika Staļingradā

1942. gada novembrī.

Priekšā bija baisi mēneši, asiņaina kauja,

kas kļuva par pavērsienu cilvēces vēsturē

un manas dižās valsts vēsturē.

Mamma vēlējās, lai es vienmēr atcerētos,

kam par dzīvību un brīvību pateicību parādā miljoni zemes iedzīv otāju.

Lai gan viņa deva man tēva vārdu - Sergejs Astahovs,

mamma arvien sacīja,

ka man bijuši pieci tēvi.

Atvainojiet,

ar mums kāds runāja.

Viņu sauc Sergejs. Kur viņš ir? Viņš runāja ar mani.

Sergejs Astahovs ir tur.

Sergejs. - Sergejs Astahovs ir tur.

Vēl mamma sacīja,

ka es esot laimīgs, jo līdzinoties viņiem visiem.

Es esot laimīgs,

jo man saviem tēviem

un savu tautiešu tēviem jāpateicas par to,

ka es nezinu, kas ir karš.

STAĻINGRADA

Māra Šerīfa